Piedzīvojumu noslēgums

Gandrīz veselu mēnesi nesanāca neko nopublicēt,  jo gluži vienkārši lapa, kurā atrodas mans blogs, caur manu Krievijas internetu nebija atverama. Ne tikai manā datorā ar manu internetu, bet arī citos. Tādēļ nācās pagaidīt, kad atgriezīšos Latvijā, kur cilvēkiem netiek liegta iespēja izmantot internetu tā, kā tie vēlas. Šis ir mans pēdējais un arī garākais ieraksts.

Par visu pēc kārtas. Atkal sanāca pabūt nometnē. Šī bija angļu valodas nometne un mans piedalīšanās mērķis bija runāt angliski un izlikties, ka krievu valodu neprotu. Ar izlikšanos gāja grūti, bet tomēr runāju tikai angliski, arī ar tiem, kuri tiešām nesaprata. Vienīgi pēdējā vakara sveču aplī atļāvos runāt krieviski un tad visi klausījās ar mutēm vaļā.

Ir ļoti interesanti salīdzināt veidu, kā Krievijā izprot bērnu atpūtu nometnēs ar to, kā mēs to darām Latvijā un kā tas notiek citur Eiropā. Pēdējo deviņu gadu laikā jūtos gana daudz pieredzējusi mazpulkos, lai nu varētu brīnīties šeit. Kopumā ņemot sajūta ir tāda, ka esmu ceļojusi laikā un nonākusi kādus gadus 30 atpakaļ. Nekad neaizmirsīšu Ziemeļvalstu nometni Dānijā, kur piedalījās kādi 1500dalībnieki, dzīvoja teltīs, mazgājās zem klajas debess un daļa staigāja visu nedēļu vienās sašmučētās drēbēs un vienkārši izbaudīja brīvību. Tad es brīnījos par to, tagad es brīnos par pretstatu. Mūsu nometne notika vietā, kas ir ierīkota priežu meža vidū speciāli nometnēm, nu izskatās, ka te padomju laikos pionieri ir dzīvojuši ar plašu vērienu. Atrašanās vieta ir netālu no Toljati, kas tiek atzīta par Krievijas neglītāko pilsētu. Toljati ir uzcelta nekurienes vidū speciāli Žiguļu rūpnīcai. Braucot pa šoseju ļoti bieži ir redzami treileri pilni ar jaunām Ladām.

Toljti tā arī ir uzbūvēta lauka vidū.

Auto VAZ

Nometne, kuras ietvaros es biju, ietilpa vienā lielā nometnē, kur ir daudzas vienības, kopā 150 bērnu. Tas jau nekas, ka bijām meža vidū ar žogu riņķī un apsargu ar skaistu rotveileru pie vārtiem. Bērni nedrīkst vieni iet ārā no telpām, nedrīkst nokāpt no taciņām vietās, kur ir baltas svītras gar taciņu malām, un vispār pārvietošanās uz ēdnīcu notiek rindās pa divi. Ēdnīca arī ir īsta padomju relikvija, šeit ir jāatjauno prasmi ēst zivi ar karoti, uzziest sviestu uz maizes ar karoti  un dzīvu, gaļu neēdošu cilvēku viņi redzēja pirmo reizi mūžā. Lai iegūtu kādu citādāku pārtiku, tiek prasīta ārsta zīme, kuras protams man nav, un kāpēc gan lai ārsts dotu zīmi tādēļ vien, ka man arī cūciņa šķiet mīļa un pūkaina. Tā kā labi vien, ka paredzēju to un biju nodrošinājusies ar krājumiem nebaltām dienām.. Bērni no citām vienībām dežurēja virtuvē, nezinu, kādi viņu pienākumi bija virtuves telpās, bet ēdienu no ratiņiem uz galdiem vienmēr lika bērni. Mūsējie bērni maksāja paaugstinātu maksu, tādēļ viņi no šī pienākuma bija atbrīvoti.

Nabaga bērniem jau 22:00 ir jābūt gultās un jāguļ. Es galīgi nebrīnos, ka jau sešos no rīta šie jau ir augšā. Nekad nav gadījies redzēt bērnus nometnē, kuri celtos pirms laika. Līdz šim domāju, ka nometnes ir domātas, lai zaļi padzīvotu bez vecākiem, mazgātos, kad tiešām ir jūtama nepieciešamība, dzīvotu bardakā un naktīs negulētu. Šeit nav iespēju dzīvot bardakā, uzreiz pēc ierašanās visas drēbes bija jāsaliek skapjos un somas tika atņemas. Tā ir atņemta jaukā iespēja no rītiem rakties pa somu un vilkt mugurā to, kas patrāpās pirmais. Viss jau būtu labi, ja skapjos būtu pakaramie. Tie šajā valstī laikam ir deficīts. Katru rītu notiek istabu pārbaudes, divi dežuranti no bērnu puses liek atzīmes par kārtību, gan arī kopējās nometnes vadība veic revīziju un izliek atzīmes publiski. Kārtībai ir jābūt tādai, kā neviens pat ar perfekcionismu apsēsts cilvēks nedzīvo. Roku dvielim ir jābūt uz gultas gala galvgalī, kāju dvielim ir jābūt kājgalī. Gultas pārklājam skaisti uzklātam, spilveniem visās istabās ir jābūt novietotiem vienā stilā. Uz naktsskapīšiem nedrīkst atrasties neviena lieta. Tiek pārbaudīts pat, vai zem gultām nekas nav pamests, un kāda kārtība ir skapjos. Vēl kaut kas tiešām neredzēts ir diendusa pēc pusdienām līdz launagam, kad visiem ir jāatrodas istabās un jāguļ, vai vismaz jāsēž ar muti ciet. Mums mazpulkos nekad nav brīvu brīžu kā tādu, visa diena paiet skriešanā no vienas nodarbības uz citu, bet šeit divas stundas ir jāguļ. Mēs tādu greznību nekad neatļaujamies un labi, ka tā, jo jau bērnudārzā ir grūtības piespiest bērnus gulēt, tad šeit tas ir vienkārši ļaunums pret viņiem. Mobilie telefoni tiek atņemti un glabājas kastē vadītāju istabā. Tie tiek izsniegti tikai no rīta un vakaros, lai varētu piezvanīt vecākiem. Vēl interesanta lieta ir vecāku diena, kad bērni gatavo koncertu, bet vecāki ierodas ciemos ar zemenēm no dārza. Atkal bija savstarpēja brīnīšanās, jo mums mazpulkos prātā nav nācis rīkot vecāku dienu, jo kā jau vienmēr nometne notiek vienā skriešanā un nav laika tādām muļķībām kā vecāku apciemojumam. Vecākus taču bērni redz mājās katru dienu. Beidzot viņiem ir iespēja padzīvot zaļi, bet nu atkal vecāki ir klāt un pārbauda istabas kārtību. Nu labi, šī nometne bija 10dienas gara, bet visi citi bērni tās lielās nometnes ietvaros tur dzīvo 21 dienu. Tad jau nedaudz varu saprast vecāku apciemojumu nepieciešamību. Vienu no šīm 10 dienām bija apgrieztā diena, kad vadītāji no rīta gulēja gultās un izlikās, ka viss ir apnicis. Tomēr bērni ātri atkoda, ka neviens viņus nemodina un ka ir apgrieztā diena. Tajā dienā bērni gatavoja angļu valodas stundas un dažādus interesantus uzdevumus vadītājiem. No rīta cītīgi tēlojām nepaklausīgos bērnus, kas neēd putru, skrien pa zālāju un tik ļoti grib gulēt, ka guļ pat taciņas vidū. Interesanta ideja, bet atkal to var darīt tikai garā nometnē, kur ir jāpavada daudz laika neizejot no teritorijas un nākas izdomāt izklaides no zila gaisa.

Var jau būt, ka pēc visas manas brīnīšanās kāds vecāks savu bērnu vairs nelaidīs uz mazpulku nometnēm, bet man vienmēr ir licies, ka bērniem ir jādod brīvība un jāuzticas, tad arī viņi novērtēs to un cienīs vadītājus. Vadītāji šeit tiek saukti vārdā „вожатый”, kas Tildes vārdnīcā skaisti pārtulkojas kā pionieru vadītājs. Atšķirībā no bērnudārza, kur audzinātāji tika dēvēti par tantēm un onkuļiem, šeit tiek lietoti tēva vārdi. Līdz šim kaut kā bija sanācis atrasties vidē, kur tēva vārdus nelieto. Nu ir grūti, jo nākas vairākas reizes dienā skaidrot, ka es tēva vārdu nelietoju un tas izklausās traki dīvaini, kad tiek attiecīgi izlocīts. Vadītājiem, kas strādā nometnē, bija divkrāsaini kaklauti – viena puse dīvaini netīrā zilā tonī un otra puse izcili spilgtā oranžā. Arī vadītājiem ir īpaši stingri noteikumi, piemēram, diskotēkās viņi nedrīkst dejot kopā ar bērniem, jo viņiem ir jāstāv ap estādi un jāķer ciet tos, kuri cenšas aizmukt. Bērniem jau nav izvēles, gribi vai negribi, ej uz diskotēku un dejo, jo visa vienība taču iet, un nekādu iespēju iet pasēdēt šūpolēs vai istabā.

Angļu valodas stunda

Prezentācija par Latviju

Etiopiešu dejas

Latviešu dejas

12. jūnijā ir Krievijas diena, kad visā valstī ir oficiāla brīvdiena. Tā jau arī neviens īsti nezina, kas tajā dienā ir noticis un kādēļ ir jāsvin. Nemanīju arī nevienu svinam, bet dienu pirms tam bija pārceltā brīvdiena un notika vērienīgs mūzikas festivāls Rok nad Volgoi. Festivāls ir bezmaksas un oficiāli tiek apgalvots, ka to apmeklēja 307 000 cilvēku. Tas notika pļavā ārpus Samāras un uz turieni bija labi organizēts sabiedriskais transports. Citādāk jau tādas masas nekad nesavāktu. No grupām, kuras tur uzstājās, kādreiz biju dzirdējusi par Ļeņingrad, Akvarium, Bi 2, Zaz, Garbage un Limp bizkit eksistenci. Par citiem, kas uzstājās nekad neko dzirdējusi nebiju. Kā jau vienmēr, arī šeit pie ieejas bija jāiziet cauri metāla detektoram un jāatrāda viss somu saturs. Šeit kas tāds ir normāla parādība it visur, par Lieldienās pie baznīcām tika uzstādīti metāla detektori, tie ir katrā stacijā, filharmonijā un pat naktsklubos. Policistu skaits arī ir graujošs  – 3 000. Latvijā jau savākt šādu skatītāju skaitu būtu grūti, bet te tik vien kā policisti ir 3 000.

Izmantojot to, ka brīvprātīgajam pienākas arī atvaļinājums, 2 papildus dienas par katru mēnesi, beigās atgriezos mājās jau uz Jāņiem. Mana kaimiņiene Klāra no Dānijas aizbrauca tajā pašā dienā, kad es, bet Mira un Sirry paliek vēl uz diviem mēnešiem. Pēdējā  vakarā sacepām kartupeļu pankūkas un tad jau arī viss cauri. Astoņi mēneši paskrēja nemanot, ziemā likās, ka esmu tur nebeidzami ilgi, bet, kopš sākās vasara (aprīlī), laiks gāja lieliem soļiem un nu brīžiem šķiet, ka tas bija tikai sapnis. Lai vai kā, atbildot uz jautājumu, vai tad, ja būtu zinājusi, kas un kā būs, vai es būtu izvēlējusies braukt, varu teikt, ka jā. Protams, ka gāja visādi, bet tas bija tā vērts. Vēl aiz vien priecājos, ka izvēlējos tādu ekstrēmu valsti kā Krieviju, nevis kādu no Rietumeiropas valstīm, kur viss ir jauki un skaisti un no garlaicības var nomirt.

Lai piedzīvojumu nobeigtu skaisti, nolēmu mājās braukt ar vilcienu caur Maskavu. Tās gan bija divas naktis vilcienā, bet tomēr šāds ceļošanas veids man šķiet daudz raksturīgāks Krievijai, kā vienkārša iesēšanās lidmašīnā un ierašanās mājās jau pēc pāris stundām.

Dienu starp vilcieniem pavadīju Maskavā, vienkārši pastaigājoties un pabraucot ar kuģīti.

Foto ar vilcienu tad arī ir mana pēdējā fotogrāfija no Krievijas. Vienu gan es zinu skaidri, noteikti vēl kādreiz nākotnē aizbraukšu uz Krieviju, tā arī nesanāca pabūt Urālos un aizbraukt līdz Baikālam.

Advertisements
Publicēts iekš Uncategorized | 8 komentāri

Karnevāls, Ļeņina muzejs, pēdējais zvans, gailis un slapjš zvirbulis

Nu tad beidzot aizgāju uz Ļeņina muzeju. Galu galā viņš Samārā ir nodzīvojis gandrīz trīs gadus no 1890.gada līdz 1893.gadam. Dzīvoja tur visa viņa ģimene un dzīvoklis tiešām liels, nav viņš bijis nekāds nabadziņš, īsts budzis. Muzejā ir jūtams, ka Ļeņinam vairs nav tas statuss, kāds bija kādreiz, bet tomēr darbinieki cenšas bijušo godību noturēt. Ieeja muzejā vien ir īpaša, caur pazemes eju no blakus mājas. Laikam tādēļ, lai netiktu nostaigāts slieksnis, kuru lietojis ir Ļeņins. Pirms ieiešanas pazemes ejā tiek izsniegtas auduma bahilas, kurām ir īpaša sasiešanas metode – krustā ap papēdi un bantīte priekšpusē.  Dzīvoklis atrodas mājas otrajā stāvā. Brīdī, kad es atnācu, muzejā jau bija viena apmeklētāja un es tiku pievienota klausīties. Skaidrs, ka man nebija ne mazākās jausmas par visu radinieku vārdiem, bet sieviete gan zināja daudz un jautāja daudz. Atšķirībā no citiem memoriālo dzīvokļu iemītniekiem Ļeņins ir ēdis, jo šeit bija apskatāma virtuve. Tika pat pieminēts, ka tur viņa māte ir cepusi pīrāgus. Nebūtu pateikuši, domātu, ka viņa to guļamistabā darīja.  Gan virtuvē, gan viesistabā bija patvāris. Patiesībā jau vienīgais, kas tajā dzīvoklī ir īsts no tiem laikiem ir sienas. Mēbeles ir izvēlētas tā laika stilā. Nu šeit gan bija piebilde, ka pārāk bagāta viņa ģimene tomēr neesot bijusi un mēbeles esot pirktas lietotas. Lai vai kā, ar mūsdienu cilvēka aci izskatījās glauni. Kā arī kāpnes uz otro stāvu ir saglabājušās no Ļeņina laikiem, tik vien kā krāsojums cits, bet nu viņš ir kāpis tieši pa tām pašām kāpnēm, tā kā sākot no šodienas man būtu jājūtas kā citādāk, īpašāk.

Šādā skaistā koka mājā tad nu ir dzīvojis Ļeņins.

Sestdien skolās bija pēdējais zvans. Šeit tas ir daudz nopietnāks pasākums kā pie mums. Visi skolnieki pēc tam dodas ielās svinēt, meitenes ir saģērbušās kā padomju skolnieces. Tomēr cilvēkiem, kas nezina, kā izskatījās skolnieces padomju laikos, rādījās līdzība ar japāņu filmām. Visi absolventi ir rotājušies ar lentēm kā no skaistumkonkursa.

Sestdien notika arī pilsētas svētki. Bijām paskatīties uz karnevālu, ko tik tur nevarēja sastapt. Karnevāls tiešām skaists, bet skatītāju maz.

Krastmalā bija arī šokolādes fabrikas aktivitātes, kur garas rindas galā laikam deva bezmaksas šokolādi. Bija arī izveidotas kartona mājas un kartona siena, uz kuras varēja zīmēt un rakstīt. Lai vai kā, bet tas karogs man izskatās aizdomīgi pazīstams, bet to nezīmēju es.

Šādi strādā policija.

Šodien biju aizgājusi līdz ostai, jau reiz teicu, ka šeit gandrīz pie katras mājas ir piemiņas plāksne, ka tur reiz ir iegājis Ļeņins, tad arī tiem, kas ierodas ar kuģi, nav ļauts to aizmirst.

Tvaikoņi tik skaisti slīd pa Volgu, ka man arī kādreiz gribētos izbaudīt  “12 krēslu” sajūtu un pabūt uz tāda. Zinu, ka tie ir gana bīstami, atceroties pagājušās vasaras notikumus, bet par laimi man nav jādomā par to, jo līdz prombraukšanai vairs brīvu brīžu nav atlicis. Tā kā braukšana ar tvaikoni jau nonāk darāmo lietu sarakstā, ja nu kādreiz dzīvē gadītos šeit nokļūt vēlreiz.

Krastmalā pie kafejnīcas sastapu gaili. Tā arī nesapratu, ko viņš tur gaida. Vai tā ir svaigas gaļas piegāde, vai atrakcija klientu piesaistei.

Sastapu arī zvirbuli, kurš mazgājās peļķē.

Pilnīgi neticami, bet mums jau ir sākušas ziedēt liepas. Laikam, kad atgriezīšos mājās, jutīšos kā laika mašīnā. Jo pēc ilgām pārdomām izlēmu, ka būšu mājās jau uz Jāņiem, un tikai tad mums sāk liepas ziedēt.

Publicēts iekš Uncategorized | 4 komentāri

Žiguļu kalni

Tagad, kad laiks ir jauks, beidzot ir iespējas iepazīt arī tuvāko apkārtni, ne tikai pilsētu. Volgas otrā pusē atrodas Žiguļu kalni, kas ir augstākie Krievijas Eiropas daļā, augstākais punkts ir 381metrs. Ja nu kādam tas vēl nav skaidrs, tad automašīnas vārdā Žiguļi, kuri tiek ražoti 80km no Samāras pilsētā Toljati, savu vārdu ir ieguvušas tieši no kalniem. Šobrīd Volgā ūdens līmenis vēl aiz vien ir augstāks par normu, tādēļ tā šķiet ļoti plata. Patiesībā arī tad, kad līmenis ir normāls, tā ir daudz platāka kā senos laikos, kad HES vēl nebija uzbūvēts. Tad noteikti skats uz kalniem bija vēl iespaidīgāks, bet arī šobrīd latvietim šie kalni ir kaut kas neredzēts.

Pagājušo nedēļ bijām paskatīties uz kalniem no Volgas šīs puses, nedaudz ārā no Samāras atrodas skatu laukums ar nosaukumu – Helihoptera laukums. Pirms turp devāmies, lasīju skaidrojumu šim nosaukumam, bet nu jau ir aizmirsies un nekas īpašs nebija. Bet skats no šī laukuma gan ir lielisks, ir redzama Volga, kalni, pilsēta un Volgas vārti. Volgas vārti ir vieta, kur Volga tek cauri kalniem. Lasīju, ka Volga vienmēr tur ir tecējusi, pat tad, kad kalni vēl nebija radušies. Šie kalni ir jauni un radušies vienlaicīgi ar Alpiem.  Turklāt tie turpinot augt viens centimetrs simts gados.

Vakar braucām jau uz otru pusi paskatīties tuvāk. Ir divi ceļi kā turp nokļūt – ar tvaikoni, kas kursē noteiktos laikos, vai ar motorlaivu, kura aizved tieši tur, kur vēlies nokļūt, bet cena ir nepilni  4ls vienā virzienā no personas. Mēs braucām ar motorlaivu. Teikšu tā, ka Krievijā ik pa laikam atjēdzos, ka pilnīgi nevajadzīgi riskēju ar savu dzīvību. Laivā nebija ne glābšanas vestes, ne riņķis, tā traucās lielā ātrumā, bija spēcīgs un auksts vējš, šoferis klausījās baisu mūziku un Volga ir tik plata, ka paša spēkiem tikai sportists tiktu malā. Vienīgā cerība ir uz to, ka satiksme tur ir gana liela un neesi viens plašā ūdens klajumā.

Mēs devāmies uz Kamieļa kalnu, jo tas izskatās kā kamieļa mugura. Kalni ir veidoti no dolomīta un kaļķakmens, tādēļ arī augi, kas tur aug, ir interesanti. Redzēju ļoti daudz bārbeles, pie mums tādas tik dārzos tiek stādītas, bet šeit tās ir uz katra soļa. Te gan padoms visiem, kuriem patīk rakt augus mežā – Žiguļu kalni atrodas nacionālā parka teritorijā, tādēļ laikam labāk lāpstu atstāt mājās. Mums pat nācās samaksāt vienu latu par ieejas biļeti, par ko mūsu kompānijas krievu daļa bija ārkārtīgi sašutusi, ka nu jau esot jāmaksā pat, lai pastaigātu pa mežu.

Kamieļa kalns. Tajā spicītē, kas atrodas labajā pusē, mēs uzkāpām.

Kalni ir pilni ar alām, jo tur kādreiz ir bijušas raktuves.

Tā kā no alām nāk liels aukstums, tad vienviet pat atradām sniegu.

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Ikdienas novērojumi

9.maijs ir laimīgi aizvadīts, tā arī nesaņēmos, lai izietu ielās izpētīt, kā tad šeit svin. Pietika jau ar kaimiņiem, kas uzskatīja, ka visa pagalma iedzīvotāji būs laimīgi par kara laika dziesmu atskaņojumu. Tad sākās jautrākais, atklājās, ka Katjušai ir pat versija islandiešu valodā. Teksts gan esot par pavasari. Šodien kā jau pēc brīvdienām bērnudārzā bērni rīta aplī stāstīja, ko labu ir darījuši – daži bijuši uz parādi un salūtu, daži skatījušies filmas ar tankiem. Man patika, ka audzinātājas uzsvēra to, ka karš ir beidzies un karot nav labi, netika minēts, ka kāds ir ticis uzvarēts. Tomēr lielākoties sabiedrībā valda viedoklis, ka ir jāsaka paldies vectēvam par to, ka uzvarēja Hitleru un izglāba pasauli. Sajūta tāda, ka lielākā daļa cilvēku tā arī neko vairāk no vēstures nezina, tik vien, cik viņiem ir ticis mācīts skolā. Interesanti, ka šeit Kolorado vaboļu krāsas lentītes ir garākas, tā, lai smukā pušķī var sasiet. Latvijā vienmēr tās ir tik īsas, ka tik vien kā leņķī var ielocīt. Varētu teikt, ka no šeit dalītajām var izgatavot trīs, kuras izsniegt Latvijā.

Pēdējā laikā visu ko interesantu nākas atklāt un uzzināt. Piemēram, nu man ir skaidrs, kā top velteņi. Bērnudārzā vecākie bērni izgatavo veltas cepures, es arī pamēģināju. Tagad ir arī skaidrs tas, kādēļ velteņi ir tik dārgi, jo pat cepuri izgatavot nav tik vienkārši, kā no malas var likties. Man liekas, ja to vien dara, kā veļ, tad plaukstu ādu var pazaudēt viens divi.

Interesants atklājums ir par dzeršanu ierobežojošiem pasākumiem Krievijā. Izrādās, ka vodku var iegādāties tikai no 21gada vecuma, bet stipros alkoholus netirgo no desmitiem vakarā līdz pat desmitiem rītā. Nekad neesmu interesējusies, cikos Latvijā var sākt tirgot alkoholu, bet nedomāju, ka tikai desmitos no rīta. Tāda interesanta iezīme, tas laikam tādēļ, lai jau pa ceļam uz darbu neiepirktos. (Labojums – šie noteikumi ir manā piemājas veikalā, alkohola veikalā laiki ir noteikti šādi, no 23.00-8.00. Tā kā nezinu, kādēļ eksistē šāda atšķirība tirgošanas laikos.)

Ik pa laikam sanāk interesantas situācijas, saistībā ar ticējumiem un paradumiem. Reiz, kad bērnudārzā sējām puķes, es vienu audzinātāju nošokēju ar teikumu, ka zagtas puķes labāk aug. Tomēr ir mums arī kas kopīgs ar krieviem, viņi arī ceriņos laimīti meklē. Manas kaimiņienes gan brīnās un domā, ka es miršu no ceriņu ziedu ēšanas. Aiz gara laika papētīju, kā senie krievi ir svinējuši vasaras saulgriežus, izrādās, arī viņi ir meklējuši papardes ziedu. Nav gan gadījies dzirdēt, ka tas tiktu piekopts arī mūsdienās.

Ir dažas lietas, kuras laikā, kad dzīvoju Imantā, mani izbrīnīja, un nesapratu, kas to izmanto. Viena lieta ir rēķinu apmaksas automāti. Daži tādi bija šur tur veikalos, bet ne reizi neredzēju, ka kāds tos lietotu, jo ir taču internetbanka. Šeit man ir radies priekšstats, ka cilvēki nemaz nezina, kas tas tāds internetbanka ir. It visu viņi nomaksā tajos aparātos, turklāt katrā lielākā veikalā ir vesela rinda ar tiem, katrs no tiem citas firmas un ar dažādām komisijas maksām. Nu jau man ir radies pieradums, ka gan telefonu, gan internetu, gan transporta karti var tajos nomaksāt. Sākumā bija dīvaini, ka jābāž savu naudu tādā aparātā un galu galā tavs internets, kurš sastāv no pipstiķa ar simkarti iekšā, darbosies. Laikam tā vēl nesen jutās pensionāri, kad pirmo reizi mūžā lietoja kredītkarti.

Otra lieta, kuras nepieciešamību neizpratu, bija vietas, kur vienīgais, kas tiek tirgots, ir izlejamais alus. Imantā viena tāda vieta bija pie mazās Maximas. Šeit tādas iestādes ir uz katra stūra. Cilvēki to tiešām izmanto un pērk lielos daudzumos. Starp citu, beidzot nomēģināju nopirkt kvasu uz ielas. Visbriesmīgāk iztērētie 10rubļi manā mūžā. Nezinu, kas tas bija, bet kaut kāda baisi negaršīga žļurga, kas lika domāt, vai tik vēlāk vēderam kas neatgadās. Neatgadījās. Šoreiz pirku dzeltenā stendā, kuri ir ik uz stūra, un vizuāli vieš uzticību. Esmu redzējusi, ka arī babuļas tirgo pa kādai pudelei tirdziņos. Kādreiz būtu jāsaņem drosme to noprovēt. Pagaidām gan man pietiek ar veikala kvasu, tas te tiešām ir ļoti labs un garšīgs. Kārtējo reizi manas kaimiņienes brīnās, kā tas var būt, ka cilvēks, kurš nelieto alkoholu, tagad dzer kaut ko baisi negaršīgu (viņu viedoklis) ar nelielu alkohola daudzumu sastāvā. Protams, ka par alkoholu kefīrā arī viņas nebija informētas.

Trakākais, kas pēdējā laikā ir noticis, ir pludmales nozagšana. Bija mums tagad četras brīvdienas, svētdien sataisījāmies doties uz pludmali sauļoties. Bet še tev, esam jau pie pludmales, tik vien palicis, kā nokāpt lejā pa trepēm, un atklājas, ka pludmales nemaz nav, trepes beidzas ūdenī. Izrādās, ka pie vainas ir hidroelektrostacija un tagad kādu laiku nāksies padzīvot bez pludmales. Tad nu darījām kā visi citi un sauļojāmies turpat parkā. Dīvaina jau ir sajūta, kad turpat blakus ir debesskrāpji, bet daža laba dāma brauc ar velosipēdu tik vien kā krūšturī un stringos. Ja pagājušo nedēļ bija nedaudz sabojājies laiks, tad nu jau atkal ir +30 un, lai vai ko gribētos teikt par šiem skatiem, viss, ko varu pateikt, ir – karsts.

Image

Šī bilde tapa netālu no mana bērnudārza, diez kā pircējiem ir paredzēts iekļūt kioskā?

Publicēts iekš Uncategorized | 2 komentāri

Pusgads Krievijā

1.maijā būs pusgads, kopš esmu šeit. Pēdējās dienās daudz domāju, ko esmu šeit ieguvusi, un, lai gan brīžiem uznāk apnikums un liekas, ka tikai tērēju te savu jaunību, saprotu, ka esmu mainījusies. Pirmais, ko patiešām jūtu, ir krievu valoda. Nav tā, ka vienmēr runāju gramatiski pareizi, bet es spēju izteikties par visu, ko vien vēlos. Galvenais, lai klausītājam būtu kaut neliela pacietības deva, kamēr es izdomāju kā varu aprakstīt kādu lietu, kurai nezinu vārdu krieviski. Patiesībā jūtu, ka ir paplašinājies vārdu krājums. Nemanot zinu vārdiņus, kurus nekad pat vārdnīcā neesmu meklējusi. Arī strādāt ar bērniem pēc pusgada ir cita lieta, kā tas bija pašā sākumā. Ir daudzas dažādas situācijas, kad ātrumā ir jānoreaģē un jāizskaidro bērniem, kas ir jādara, vai kādēļ to nedrīkst darīt. Varu teikt, ka lieliski esmu apguvusi piečurātu bikšu nomaiņu puikam, kurš mēdz ar pliku dibenu mukt no tīrām biksēm. Tomēr, lai cik jocīgi neliktos, brīžiem pats lielākais izaicinājums dzīvei Krievijā ir dzīvokļa dalīšana ar citām meitenēm. Cilvēki ir dažādi un ne visiem vecāki ir iemācījuši tīrību un kārtību. Beidzot esmu sapratusi to, ka, ja to neizdarīja viņu vecāki, tad man nav ne mazāko cerību to iemācīt svešam cilvēkam. Varu teikt, ka esmu iemācījusies samierināties, ka brīžiem ceptus kartupeļus ir jāēd ar karoti, vai tēju jāmaisa ar dakšiņu. Kā arī pēc šī pusgada ir krietns progress savu domu paturēšanā pie sevis, jo esot prom no mājām, nav iespēju pašam izvēlēties draugu loku, un pazaudēt „piespiedu” draugus, nozīmē būt vienam.

Laiks laukā ir jauks, silts un viss zaļo, rīt sākas četru dienu garas brīvdienas. Patiesībā rīt būtu jāatstrādā pirmdiena, bet bērnudārzā veica aptauju un noskaidroja, ka būs tikai daži bērni, tā kā uz darbu ies tikai divas nelaimīgas audzinātājas. Brīvos brīžus tagad mēs lielākoties pavadām laukā. Pagājušo sestdien Volgas krastmalā organizējām pikniku, kurā bija tik dažādu tautu pārstāvji, ka vietējie krievi tādu kombināciju nebija redzējuši. Lai gan es iepriekš ar aizdomām izteicos par ūdens tīrību, beigās biju vienīgā, kas no piknika dalībniekiem peldējās. Ūdens bija tiešām auksts, bet, ja esmu gandrīz 2000km prom no mammas un tēta, kā arī, ja Volgu neklāj ledus, tad jau vairs nav cita iemesla, kas mani varētu atturēt no peldes. Ne piesārņots, ne auksts ūdens nav pietiekams iemesls, lai visu dienu sausa uzturētos upes krastā. Nagi niez, kad redzu ūdeni. Interesanti, ka mūsu kompānija vienīgā pludmalē uzturējās apģērbta. Kā arī tika novērots paradums krievu vidū sauļoties stāvus. Dažs labs stundu stāv ar grāmatu rokās pret sauli, pēc stundas apgriežas un stāv nākamo stundu.

Ladja – sens krievu tirgotāju kuģis. Līdzīgs, starp citu, ir uz žiguļu logo.

Vienu vakaru biju kopā ar kolēģēm no bērnudārza pastaigā uz krastmalu. Vairāk uz vecā centra pusi.

Oļa, auklīte no otras grupiņas, un Katja, pavāre. Abas ir manā vecumā un patiesībā studē interjera dizainu.

Vasara te jau rit pilnā sparā, strūklakas darbojas un uz katra ielas stūra tirgo kvasu. Tomēr kvasa tirdzniecībā šeit ir notikusi manāma modernizācija. To vairs netirgo no mucas ar vienu glāzi uz visu rindu, bet ir stends, kurā var iegādāties kvasu dažādos tilpumos.

Šī bilde ir veltījums visiem tiem, kam kādreiz ir gadījies iesēsties svaigi krāsotā. Krievi pēdējās nedēļas laikā ir kā aptrakuši uz krāsošanu. Viņus nemaz neinteresē krāsojuma kvalitāte, galvenais ir apķellēt pēc iespējas vairāk lietas. Lai būtu plašāka apkrāsojamo lietu daudzveidība, tiek krāsotas pat ielu un trotuāru apmales. Lieki teikt, ka krāsa it visur ir notecējusi, tiek klāta uz atlupušas krāsas kārtas un toņu izvēle ir graujoša. Eksistē tikai balts, zaļš, koši dzeltens un spilgti zils.

Nespēju iedomāties latvieti, kas varētu šādi apsveikt meitu dzimšanas dienā. Man liekas, ka šāda veida apsveikumi ir tikai un vienīgi krievu privilēģija.

Bija pieprasījums no lasītāju puses redzēt kā esmu lelles sapucējusi. Tad nu leļļu namiņā taisīju fotosesiju. Daudz jau nav, jo daru ko tādu tikai tad, kad tiešām vairs nekā cita nav ko darīt, un tādi brīži ir maz.

Dzīvoju netālu no Botāniskā dārza. Apmeklētājiem tas ir pieejams pa velti, bet tāds dīvains. Nemaz nelīdzinās botāniskajam dārzam. Tikai pie dažiem kokiem ir uzraksti, kurus cilvēki cītīgi lasa. Tomēr man tur ļoti patīk, jo atšķirībā no parkiem, šeit ir lielāks mežonīgums, ir dīķis, kurā kurkst vardes un krūmos pilns ar putniņiem. Parkiem var redzēt cauri no vienas ielas uz otru, nekāda prieka. Pavasaris te ir iestājies krietni par agru. Neticami, bet zied jau gaiļpieši, vizbulītes, kastaņi, hiacintes un pat ceriņi. Pat vienkārši ejot gar Botāniskā dārza sētu, ir jūtama ziedu smarža un, tā kā šeit citur tā nesmaržo un lielākoties gaiss te ir tiešām slikts, tad Botāniskā dārza smaržas man atgādina mājas.

Krievi šeit ļoti baidās no ērcēm. Liekas, ka daļa pat būtu gatava visu vasaru nosēdēt dzīvoklī, lai ar tām nesastaptos. Tikai viņi ļoti brīnās, kad es stāstu, ka ērces var dabūt arī parkā sēžot uz soliņa. Tāpat viņi brīnās, kad es stāstu, ka ir iespējams vakcinēties. Neviens šeit par tādu iespēju nav dzirdējis.

Šīs bildes gan ir no parka. Kādu ziedošu ceriņu arī parkā var atrast.

Pēdējā laikā no krievu valodas kursiem eju mājās ar  kājām. Sanāk iet garām Aerokosmiskajai universitātei. Noformējums, protams, ir atbilstošs nosaukumam.

Publicēts iekš Uncategorized | 3 komentāri

+30

Tad nu tā, ja līdz šim mājās palikušie un citur pasaulē izklīdušie ļaudis man izteica līdzjūtību sakarā ar laikapstākļiem, tad pēdējo četru dienu laikā šie paši ļaudis sāk izteikt vēlmi atrasties Samārā. Ir noticis kas tāds, uz ko visu savu bērnību cerēju, bet pēdējos gados biju samierinājusies un sapratusi, ka brīnumi nenotiek. Aprīļa vidū ir sākusies vasara. Un nevis tāds vienkāršs skaists un silts pavasaris, bet +30 grādi dienas laikā un naktī +17. Šeit tā nav norma un laikapstākļi tiek dēvēti par anomāliem. Arī ziemai nebija jābūt tik garai. Karstums šķiet spēcīgāks arī tādēļ, ka koku lapas tikai plaukst, šodien koki ir ietinušies zaļos plīvuros. Sajūtas kā tuksnesī, lai gan nekad tuksnesī neesmu bijusi. Ziemā ielas tika cītīgi kaisītas ar smiltīm, tad nu tās smiltis laimīgas ceļo pa gaisu un, ja ir gadījusies garāka pastaiga, tad visu nākamo nakti tās turpina izdalīties no deguna. Sniegs mums bija tādā daudzumā, ka vēl vakar redzēju nelielu kaudzīti pēdējā sniega. Ziemā tā kaudze bija augstāka par garāžām, tādēļ arī bija vēl saglabājusies. Šodien gan laikam viss sniegs ir beidzies.

Priecājos, ka noticēju ieteikumiem, ka seši mēneši ir īsākais laika posms, ko izvēlēties savam brīvprātīgā darba projektam. Beidzot es pilsētā jūtos kā savējā, zinu, kā kur nokļūt, kādi ir ielu nosaukumi. Sestdien mums organizācija bija uzrīkojusi orientēšanās spēli pa pilsētu, tad es sapratu, ka pat zinu pilsētas rajonu nosaukumus, lai gan nekad nav bijusi vajadzība tos zināt. Tagad, kad sniegs ir nokusis, man Samāra patīk daudz labāk, tiešām pilsēta ir atdzīvojusies. Kioskos, kuri ir uz katra stūra, ir izpirkti visi dzērieni, cilvēki ir ielās un sestdienā Ļeņingradskaja, vienīgā gājēju iela, bija pilna ar cilvēku pūļiem. Tur bija arī puisis ar dresētu kraukli. Saprotu, ka viņš ir daudz darba ieguldījis un krauklis arī nav muļķis, bet tur tomēr ir jābūt naivam, lai iedomātos, ka izdosies nopelnīt, ejot klāt tādiem kā man un ar svilpienu liekot krauklim ielēkt klēpī. Tad mani daudz vairāk sajūsmināja suns, kurš turpat ielas malā zālītē ēda beigtu vārnu. Likās, ka tādu gardumu viņš nekad vēl nav baudījis.

Orientēšanās spēles laikā atklāju arī šo to vēl neredzētu. Piemēram, pie Sporta pils ir piemineklis Visockim. Tik tādēļ vien, ka viņš tur ir uzstājies.

Desu paradīzi arī nevaru nenobildēt.

Dažreiz liekas, ka kāds te ir par daudz skatījies amerikāņu filmas.

Autortiesības uz šo bildi pieder somietei Mirai. Gan mēs, gan gājēji no otras puses stāvējām pāris minūtes sastinguši, lai redzētu uzbrukumu. Liels gan bija kaķa pārsteigums, kad tauriņš aizlidoja. Starp citu, līdz ar siltā laika iestāšanos ielās nedaudz ir parādījušies kaķi un bomži. Visu ziemu praktiski neredzēju ne vienus, ne otrus.

Ja nu kādam ir piemirsies, kā es izskatos, vai ir interese par krievu ēdienu iešanu labumā, tad beidzot šī ir mana pirmā bilde vienlaicīgi bez mēteļa un ārpus telpām šajā pilsētā.

Tagad ir sākusies arī aktīva pilsētas sapošana. Lielāko ielu malās darbojas simtlatniekiem līdzīgi kadri koši orandžās vestēs, kas vāc pērnās lapas (to nu skandināviem nesaprast, kādēļ to dara pavasarī), vāc atkritumus un pat mazgā ceļu barjeras, jo arī tās ir ar biezu smilšu kārtu. Sestdien (gan jau ka par godu vecajam draugam Ļeņinam un viņa dzimšanas dienai) tiek rīkots subotņiks. (Mazpulki Saulesdārzā arī tādu rīko http://www.mazpulki.lv/lv/page/jaunumi?read=20)

Interesanta šeit ir cilvēku izpratne par puķu dobēm un to norobežošanu. Visbiežāk tas, ko vēlas izaudzēt, tiek iestādīts riepās, laikam tā ir vienīgā iespēja, ka tad to nenobradās.

Šeit ir svaigi krāsotas riepas pie mājas ieejas.

Pie kaimiņu mājas ir lieliska stila izjūta un izmantots liels radošums dobes norobežošanai. Neesmu sabildējusi, bet ir redzēti arī nožogojumi no vecu dzelzs gultu sastāvdaļām un ūdenscaurulēm.

Arī pie blakus mājas, tantēm taču ir vajadzīgs kaut kur piesēst un paklačoties.

Šonedēļ nācās vēlreiz svinēt Lieldienas. Nezinu kādēļ, bet bērnudārzā Lieldienas svinēja pēc krievu kalendāra un tradīcijām, bet Ziemassvētki bija ar mistisku svēto Nikolaju 24.decembrī. Ej nu saproti pamatu šādai rīcībai. Izrādās, ka olas krievi krāso tāpat kā mēs – sīpolu mizās. Liels bija mans pārsteigums un liels bija viņu pārsteigums uzzinot, ka šī tradīcija ir abpusēja. Tomēr krieviem Lieldienu galvenais ēdiens ir kuličs. Sauss kēkss ar baltu blazūru un krāsainām pērlītēm. Pāris dienas pirms Lieldienām tos sāka tirgot uz katra ielas stūra. Tie bija nopērkami arī parastos pārtikas veikalos, bet neparasti bija tas, ka kuliči jau bija apsvētīti. Sanāk, ka mācītājs ir stāvējis fabrikā pie konveijera. Protams, ka, svinot Lieldienas bērnudārzā, katrs vecāks bija līdzi atnesis vai nu paša ceptus, vai veikalā pirktus kuličus. Tad nu nācās nobaudīt daudz un dažādus. Nelikās, ka bērni ir sajūsmā, viņiem vairāk interesēja glazūra. Otrdien bērnudārzā bērni cepa kuličus priekš vecākiem. Jāsaka, ka šie man garšoja vislabāk, laikam tādēļ, ka tika pievienotas daudz olas un sviests. Jo veikalā nopērkamie laikam ir tikai milti, ūdens un rozīnes. Tādi, ka sprūst ēdod.

Veikala apsvētītais kuličs.

Bērnudārza kuličs, garšīgāks bet bez svētības.

Lai gan tikām baidīti, ka vēl maijā Volgā varot būt ledus, tomēr ledus arī tur vairs nav. Kā man gribētos, lai arī Rīgā šādi izskatītos, kad pilētas centrā ir upe, bet upes malā pludmale visas pilsētas garumā. Kas var būt labāks par to? (Lasīju gan ar lielu lepnumu rakstītu informāciju internetā, ka pagājušā gadā salīdzinot ar 2010.gadu upes ūdens kvalitāte ir mainījusies uz labo pusi, no stipri piesārņotas uz piesārņotu. (Laikam ar plunčāšanos labāk neaizrauties.))

Tuvojas nelaimīgais 9.maijs. Šodien pastā redzēju vienkārši briesmīgas pastkartes ar sirpi un ārmuru. Centos neuzkrītoši nobildēt, tādēļ nekas diži labs nav sanācis. Laikam jāsāk meklēt pagrabu, kurā tajā dienā nolīst.

Šī ir tāda aktīva nedēļa sanākusi, pabiju gan filharmonijā, gan operā. Viens ir skaidrs, viņiem patīk kristāla lustras.

Filharmonija:

Opera:

Kā arī dīvaini ir tas, ka itāļu opera bija pārtulkota krieviski un tā nu arī krieviski dziedāja. Tikai vienu to slavenāko fragmentu dziedāja itāliski.

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt

Pavasaris

Tā kā sniegs uzsniga dažas dienas pēc manas ierašanās, tad tagad es brīnos par it visu, ko redzu, jo šodien ir pirmā diena, kad no zemes ir nokusis sniegs. Protams, ka kaudzēs tas vēl daudzviet stāv, bet zemi tas vairs neklāj. Diezgan loģiski, jo jau otro dienu ir +20. Gan termometrā, gan internetā tā tiek teikts. Vēl pirms nedēļas sala un sniga, bet nu pēkšņi ir pavasaris. Martā jau bija iestājusies tāda kā depresija, jo parasti taču pēc sniega nokušanas vēl vismaz divus mēnešus līst un līst, līdz sākas vasara, bet sniegs nekusa piecus mēnešus. Šeit vasara iestājās tik strauji, ka grūti noticēt. Tam nav noticējis arī atbildīgais par apkuri, jo apkure darbojas pilnā sparā un tādēļ istabā ir +30. Tomēr viņam ir bijusi nojauta, ka kādu krānu ir jāpiegriež, tad nu ir ņēmis un aizgriezis karsto ūdeni. Šodien nācās atcerēties bērnību, kad siltais ūdens bija tikai svētdienās un vasarās arī trešdienās par godu kombainieriem.

Pavasaris/vasara ir atnācis ar lielu šmauci visapkārt. Protams, ka piecus mēnešus nebija iespēju neko tīrīt, bet cilvēki šeit ir jādēvē par cūkām. Tik lielu atkritumu blīvumu savā mūžā neesmu redzējusi. Turklāt nu jau nāk jauni atkritumi klāt, jo cilvēki ir sākuši tusēt pagalmos, dzer un pīpē, bet mājās jau tukšo taru nenesīsi, tā taču normāli džeki nedara. Kā arī apskaužu meitenes, kuras nesaprot krievu valodu, jo ausis svilst no tā, kā bērni zem loga spēlē futbolu. Ja mani stereotipi par krieviem bija mainījušies šo piecu mēnešu laikā, tad sniega nokušana ir atmetusi mani atpakaļ pie vecajiem labajiem stereotipiem, jo šmuce pati no sevis nav radusies un nav no gaisa nokritusi kopā ar sniegu.

Tomēr viens stereotips ir nomiris uz mūžu. Lai cik netīras šobrīd būtu ielas, esmu ievērojusi, ka it visiem cilvēkiem no rītiem ir tīri apavi. Nez kādēļ man vienmēr ir licies, ka krievu spiegu var atpazīt pēc netīriem apaviem un acs aizmiegšanas, dzerot tēju.

Kopā ar savu istabas biedreni pašās marta beigās nolēmām patēlot amerikāņu spiegus un aizbraukt līdz vietai, kur ražo raķetes. Tā ir rūpnīca „Progress” pašā Samāras pievārtē, metro līnijas galapunktā. Tur metro pat izbrauc no pazemes un brauc kā parasts vilciens. Protams, ka neko vairāk kā ieejas vārtus tur nobildēt nevar, bet tā sajūta, ka esi bijis pie vārtiem vietā, kur ražo ko tādu, kas spēj aizlidot kosmosā, ir gana laba. Protams, ka visu raķeti te uz vietas nesastellē, to pa gabaliem aizved un galā saliek.

Kā mums stāstīja, kā atrast to vietu? Jāaizbrauc līdz metro galapunktam un jāskatās, kur daudz cilvēku iet. Tā arī bija, tikai visi nāca pretī, bariņiem, lieli un mazi, jauni un veci, sievietes un vīrieši, tik dažādi. Mēs tur bijām sestdienas rītā, laikam maiņa bija beigusies, jo pēc desmit minūtēm iela bija tukša un tad atrast rūpnīcu būtu daudz sarežģītāk. Internets apgalvo, ka tur strādājot 25000cilvēku, tā kā nav brīnums par šo cilvēku plūsmu.

Turpat blakus Krievijai tik nozīmīgās rūpnīcas ieejai

Atpakaļceļā redzēju lielisku veidu, kā paplašināt tirdzniecības platību un vienlaicīgi izdaiļot netīru kupenu

Sunīši sauļojas

Šeit ir bilde ar iepriekšējā rakstā aprakstīto arku. Nu jau tur ūdens bija nokrities, brīžiem viss bija ūdenī un skaidrs, ka nevar nojaust, ka vidū ir bedre. Tagad mašīnas jau brauc cauri un viss kārtībā, tik jāpiesargās nebūt tur vienlaicīgi ar mašīnu, citādāk nāksies ilgi mazgāties.

Pilsētas centrā, uz jumtiņa, kurš sniedzas pāri ietvei, ļoti bravūrīgi uzdarbojas Jorkšīras terjers. Tik bravūrīgs, ka bail, ka uz galvas neuzkrīt. Godīgi sakot, manas simpātijas tiek klaiņojošajiem suņiem ar gudru skatienu, ne šim kadram.

Vietām ir sastopams vienkārši sirdi aizgrābjoš pozitīvisms un optimisms māju krāsojumos. Nemaz tik slikti neizskatās.

Krieviem Lieldienas būs tikai šajā nedēļas nogalē, bet tas jau man netraucēja rīkoties kā krievam, kurš Rīgā sagaida Jauno gadu pēc Maskavas laika. Biju sakrājusi sīpolu mizas, sakrāsoju olas un saliku dzīvokļa biedrenēm čībās. Jo viņu valstīs cilvēki nebauda Lieldienu prieku ar īstām olām, tik vien kā šokolādes olas un varbūt kāda īsta ola mākslīgās krāsās nokrāsota, tātad nelietojama uzturā.

Laikam man kā pagānam dabas trūkums organismā bija tik liels, ka nācās lietot citu man personiski neierastāku Lieldienu rituālu. Samāra ir ļoti atvērta visām reliģijām, šeit ir iespēja piekopt it visu, kas vien ienāk prātā. Ir viņiem arī katoļu baznīca. Izlēmu aiziet paskatīties, kā ta te kas notiek. Neesmu līdz galam droša, bet man liekas, ka gandrīz visi cilvēki, kas bija baznīcā, bija armēņi. Nu krievi viņi nebija katrā gadījumā. Baznīca bija pilna ar cilvēkiem, daļa pat stāvēja kājās. Liels bija mans pārsteigums, kad ārā ejot satiku vācu meiteni, kas arī šeit ir kā brīvprātīgā, tikai citā organizācijā.

Ceru, ka drīz viss sāks plaukt un zaļot un beidzot ierasto balto bilžu vietā būs arī kas krāsaināks.

Publicēts iekš Uncategorized | Komentēt