Pusgads Krievijā

1.maijā būs pusgads, kopš esmu šeit. Pēdējās dienās daudz domāju, ko esmu šeit ieguvusi, un, lai gan brīžiem uznāk apnikums un liekas, ka tikai tērēju te savu jaunību, saprotu, ka esmu mainījusies. Pirmais, ko patiešām jūtu, ir krievu valoda. Nav tā, ka vienmēr runāju gramatiski pareizi, bet es spēju izteikties par visu, ko vien vēlos. Galvenais, lai klausītājam būtu kaut neliela pacietības deva, kamēr es izdomāju kā varu aprakstīt kādu lietu, kurai nezinu vārdu krieviski. Patiesībā jūtu, ka ir paplašinājies vārdu krājums. Nemanot zinu vārdiņus, kurus nekad pat vārdnīcā neesmu meklējusi. Arī strādāt ar bērniem pēc pusgada ir cita lieta, kā tas bija pašā sākumā. Ir daudzas dažādas situācijas, kad ātrumā ir jānoreaģē un jāizskaidro bērniem, kas ir jādara, vai kādēļ to nedrīkst darīt. Varu teikt, ka lieliski esmu apguvusi piečurātu bikšu nomaiņu puikam, kurš mēdz ar pliku dibenu mukt no tīrām biksēm. Tomēr, lai cik jocīgi neliktos, brīžiem pats lielākais izaicinājums dzīvei Krievijā ir dzīvokļa dalīšana ar citām meitenēm. Cilvēki ir dažādi un ne visiem vecāki ir iemācījuši tīrību un kārtību. Beidzot esmu sapratusi to, ka, ja to neizdarīja viņu vecāki, tad man nav ne mazāko cerību to iemācīt svešam cilvēkam. Varu teikt, ka esmu iemācījusies samierināties, ka brīžiem ceptus kartupeļus ir jāēd ar karoti, vai tēju jāmaisa ar dakšiņu. Kā arī pēc šī pusgada ir krietns progress savu domu paturēšanā pie sevis, jo esot prom no mājām, nav iespēju pašam izvēlēties draugu loku, un pazaudēt „piespiedu” draugus, nozīmē būt vienam.

Laiks laukā ir jauks, silts un viss zaļo, rīt sākas četru dienu garas brīvdienas. Patiesībā rīt būtu jāatstrādā pirmdiena, bet bērnudārzā veica aptauju un noskaidroja, ka būs tikai daži bērni, tā kā uz darbu ies tikai divas nelaimīgas audzinātājas. Brīvos brīžus tagad mēs lielākoties pavadām laukā. Pagājušo sestdien Volgas krastmalā organizējām pikniku, kurā bija tik dažādu tautu pārstāvji, ka vietējie krievi tādu kombināciju nebija redzējuši. Lai gan es iepriekš ar aizdomām izteicos par ūdens tīrību, beigās biju vienīgā, kas no piknika dalībniekiem peldējās. Ūdens bija tiešām auksts, bet, ja esmu gandrīz 2000km prom no mammas un tēta, kā arī, ja Volgu neklāj ledus, tad jau vairs nav cita iemesla, kas mani varētu atturēt no peldes. Ne piesārņots, ne auksts ūdens nav pietiekams iemesls, lai visu dienu sausa uzturētos upes krastā. Nagi niez, kad redzu ūdeni. Interesanti, ka mūsu kompānija vienīgā pludmalē uzturējās apģērbta. Kā arī tika novērots paradums krievu vidū sauļoties stāvus. Dažs labs stundu stāv ar grāmatu rokās pret sauli, pēc stundas apgriežas un stāv nākamo stundu.

Ladja – sens krievu tirgotāju kuģis. Līdzīgs, starp citu, ir uz žiguļu logo.

Vienu vakaru biju kopā ar kolēģēm no bērnudārza pastaigā uz krastmalu. Vairāk uz vecā centra pusi.

Oļa, auklīte no otras grupiņas, un Katja, pavāre. Abas ir manā vecumā un patiesībā studē interjera dizainu.

Vasara te jau rit pilnā sparā, strūklakas darbojas un uz katra ielas stūra tirgo kvasu. Tomēr kvasa tirdzniecībā šeit ir notikusi manāma modernizācija. To vairs netirgo no mucas ar vienu glāzi uz visu rindu, bet ir stends, kurā var iegādāties kvasu dažādos tilpumos.

Šī bilde ir veltījums visiem tiem, kam kādreiz ir gadījies iesēsties svaigi krāsotā. Krievi pēdējās nedēļas laikā ir kā aptrakuši uz krāsošanu. Viņus nemaz neinteresē krāsojuma kvalitāte, galvenais ir apķellēt pēc iespējas vairāk lietas. Lai būtu plašāka apkrāsojamo lietu daudzveidība, tiek krāsotas pat ielu un trotuāru apmales. Lieki teikt, ka krāsa it visur ir notecējusi, tiek klāta uz atlupušas krāsas kārtas un toņu izvēle ir graujoša. Eksistē tikai balts, zaļš, koši dzeltens un spilgti zils.

Nespēju iedomāties latvieti, kas varētu šādi apsveikt meitu dzimšanas dienā. Man liekas, ka šāda veida apsveikumi ir tikai un vienīgi krievu privilēģija.

Bija pieprasījums no lasītāju puses redzēt kā esmu lelles sapucējusi. Tad nu leļļu namiņā taisīju fotosesiju. Daudz jau nav, jo daru ko tādu tikai tad, kad tiešām vairs nekā cita nav ko darīt, un tādi brīži ir maz.

Dzīvoju netālu no Botāniskā dārza. Apmeklētājiem tas ir pieejams pa velti, bet tāds dīvains. Nemaz nelīdzinās botāniskajam dārzam. Tikai pie dažiem kokiem ir uzraksti, kurus cilvēki cītīgi lasa. Tomēr man tur ļoti patīk, jo atšķirībā no parkiem, šeit ir lielāks mežonīgums, ir dīķis, kurā kurkst vardes un krūmos pilns ar putniņiem. Parkiem var redzēt cauri no vienas ielas uz otru, nekāda prieka. Pavasaris te ir iestājies krietni par agru. Neticami, bet zied jau gaiļpieši, vizbulītes, kastaņi, hiacintes un pat ceriņi. Pat vienkārši ejot gar Botāniskā dārza sētu, ir jūtama ziedu smarža un, tā kā šeit citur tā nesmaržo un lielākoties gaiss te ir tiešām slikts, tad Botāniskā dārza smaržas man atgādina mājas.

Krievi šeit ļoti baidās no ērcēm. Liekas, ka daļa pat būtu gatava visu vasaru nosēdēt dzīvoklī, lai ar tām nesastaptos. Tikai viņi ļoti brīnās, kad es stāstu, ka ērces var dabūt arī parkā sēžot uz soliņa. Tāpat viņi brīnās, kad es stāstu, ka ir iespējams vakcinēties. Neviens šeit par tādu iespēju nav dzirdējis.

Šīs bildes gan ir no parka. Kādu ziedošu ceriņu arī parkā var atrast.

Pēdējā laikā no krievu valodas kursiem eju mājās ar  kājām. Sanāk iet garām Aerokosmiskajai universitātei. Noformējums, protams, ir atbilstošs nosaukumam.